Pēdējā laikā tikpat kā nemaz netiek runāts par Latvijas mediju lomu demokrātiskas sabiedrības veidošanā. Un uz jautājumu — vai Latvijas mediji tiešām pilda savu pamatfunkciju un ir demokrātiskas valsts sargsuns, atklājot, analizējot un informējot par notiekošo, visbiežāk atbilde izpaliek. Kā savulaik trāpīgi atzīmējis LU Sociālo zinātņu fakultātes asociētais profesors Ojārs Skudra — Latvijas mediji pašos pamatos nav skaidri definējuši savu pozīciju, proti, vai viņi uztur diskusiju demokrātijā, vai arī viņi šaubās par demokrātiju vispār, un tas rada apjukumu.

Arī Eiropas Padomes cilvēktiesību komisārs Nils Muižnieks patlaban Rīgā notiekošajā Pirmās Austrumu partnerības mediju konferencē norāda, ka Latvijas mediju vidē ir vairāki nesakārtoti jautājumi.
Kā atzīst N.Muižnieks, ne vienmēr, runājot ar Austrumu partnerības valstīm, var aicināt ņemt piemēru no Latvijas mediju vides. Nav skaidrs, kam pieder daudzi Latvijas mediji un kas ir to īstie īpašnieki. Jārunā arī par žurnālistu ētiku un pašregulāciju. Žurnālisti paši savā starpā nevar vienoties par profesionāliem standartiem, kas ir nopietna problēma.

Bieži vien var arī redzēt, ka žurnālistiem sagādā grūtības pašiem atrast problēmu vai aptvert tās nozīmīgumu, kā arī viņiem nepietiek laika un līdzekļu, lai to pētītu tālāk. Turklāt arī tā informācija, ar kuras palīdzību žurnālistiem tiešām izdodas kādu atmaskot, nereti viņiem tiek “piespēlēta”. Šī rēķinu kārtošanas ar „piespēlētu” informāciju tendence arī noved pie tā, ka mediju telpu piepilda ne tikai pasīva sekošana politiskajai dienaskārtībai, bet arī dažādu pseidoproblēmu pseidoanalīze. Un to jau noteikti vairāk nevar dēvēt par žurnālistiku.

Attīstot šo domu tālāk, visbīstamākā situācija sabiedrībai var rasties tad, kad sevi par analītisku TV raidījumu dēvējošais un pētniecisko žurnālistu saucošais veidojums sāk kārtot rēķinus politiķu, valsts amatpersonu un pat vienkāršu uzņēmēju vidū. Kā spilgts piemērs ir nesenais Valsts Kancelejas (VK) vadītājas Elitas Dreimanes konflikts ar Latvijas drošības struktūrām. Kā norādīja pati VK vadītāja — viņai neesot zināmi iemesli, kas bijuši pamatā SAB lēmumam par izsniegtās speciālās atļaujas anulēšanu. Viņa SAB lēmumu uzskata par nepamatotu un tā pieņemšanas procedūru par neatbilstošu Eiropas Cilvēktiesību konvencijas un Latvijas Republikas Satversmes prasībām. 

“Neatkarīgās Rīta avīzes“ redaktore Anita Daukšte šajā sakarā norāda, ka pats jautājums par pielaidi valsts noslēpumam jāskatās plašākā kontekstā — vai vara pieder tautai vai specdienestiem. Vairākos gadījumos specdienesti ir noteikuši dažādu amatu kandidātus, taču attiecībā uz vēlētām amatpersonām nepieciešami citi kritēriji.

Kā rezumējumu situācijai ar speciālās atļaujas anulēšanu VK vadītājai pauž pētnieciskais žurnālists Imants Liepiņš: “Iznākumā, ja medijos tiek ievērptas tīši vai netīši nepareizas ziņas, spiediens beigās novirzās uz sabiedrību, nevis uz tiem indivīdiem, kas pie attiecīgās problēmas vainojami. Piemērs: teju katru mēnesi tiek apspriestas baumas par to, kāpēc atkal kārtējai līdz šim sekmīgi strādājošai amatpersonai nav piešķirta pielaide valsts noslēpumam. Kam tikai retumis cauri izlaužas patiesais jautājums: Kāpēc mums Latvijā ir visnecaurspīdīgākā un vispolitizētākā pielaižu piešķiršanas kārtība visu NATO valstu vidū?”Pēdējā laikā visskaudrāk ar uzbrukumiem no dažādu pētniecisko žurnālistu puses saskaras zvērināti tiesu izpildītāji un maksātnespējas administratori. Mediji, uzdodoties par sabiedrības interešu pārstāvjiem, bet būtībā — par parādnieku vai atsevišķu kreditoru aizstāvjiem, iesaistās parādu piedziņas procesā, bloķē tiesu izpildītāju un maksātnespējas administratoru darbu, bieži vien to padarot pat neiespējamu.

Diemžēl uzrunājot tiesu izpildītājus un maksātnespējas administratorus, tie lielākoties atteica paust savu viedokli, vien maksātnespējas procesa administrators Aloizs Stepēns īsi komentēja situāciju: “Runājot par konkrētām publikācijām, teiksim, kuras saņemu no  AS "Norvik banka" un kuras ir publicētas laikrakstā "Diena". Teikšu godīgi, vairums no šīm finanšu shēmām man ir svešas un nesaprotamas, kuras tiek publicētas šeit, un es nezinu, kāpēc vajadzīga publikāciju izsūtīšana bankai un ko viņi ar to grib panākt. Droši vien, ka kaut kādā veidā šis te medijs varētu arī darboties vienā plaknē ar konkrēto akciju sabiedrību, bet tas ir tikai mans pieņēmums.”

Vēl viens plašāk zināms mediju manipulāciju piemērs, kuru min žurnālists Imants Liepiņš ir t.s. “digitālās televīzijas lieta”. “Šajā krimināllietā nav neviena cietušā un nekad nav bijis. Neveiksmīgie digitālās TV sākotnējie ieviesēji samaksāja valstij līgumsodu pēc Stokholmas arbitrāžas lēmuma. Digitālās TV tehniku atpirka un pēc tam uzstādīja Lattelecom. Bet tas nav traucējis vienai konkrētai televīzijai raidīt «ziņas», ka iepirktā ciparu TV tehnika neesot bijusi darboties spējīga — kaut gan konkrētais raidījums, kurā šī nepatiesība tiek atgremota, pie skatītājiem nonāk tieši ar tās “nestrādājošās” tehnikas starpniecību. Patiesība visiem zināma, bet nez kāpēc tiek tiražēti šie te zombijiem līdzīgie meli,” pauž žurnālists. Lai mediji varētu pilnvērtīgi veikt savu demokrātiskas valsts sargsuņa funkciju, jābūt spēcīgām pētnieciskās un analītiskās žurnālistikas tradīcijām. Diemžēl mediju telpu pārsvarā piepilda pasīva sekošana notikumiem. Līdz šim mediji jebkurā situācijā ir spējuši pierādīt savu neatkarību un objektivitāti līdz brīdim, kad tiek iesaistīti politiskajos, varas vai biznesa konfliktos. Tajā brīdī žurnālista profesijas profils izplūst un mediju galvenais uzdevums draud nonākt pakārtotā pozīcijā. Neapzināti vai sava labuma gūšanas vārdā, šādi žurnālisti un mediji kļūst par vieglu instrumentu dažādu manipulatoru rokās.
Bet tas jau ir plašāka pētījuma vērts jautājums.